Sagaidot Pasaules šaha Olimpiādi Baku

Līdz Olimpiādei ir palicis mazliet mazāk par divām nedēļām, tāpēc vēlos mazliet padalīties ar savām pārdomām, kā noritēja sagatavošanās process, kā šobrīd izskatās Latvijas vīriešu izlase un ko mēs varam sagaidīt pašā Olimpiādē.

Pasaules šaha Olimpiāde, kas notiek ik pa diviem gadiem, viennozīmīgi, ir nozīmīgākais turnīrs ikviena šahista kalendārā! Vairāk nekā 150 valstu izlases, piedalās visa pasaules elite, iespēja pārstāvēt savas valsts izlasi – tas ir kaut kas īpašs! Savā ziņā tās ir šahistu Olimpiskās spēles – varbūt šahu nekad tā arī neiekļaus Ziemas vai Vasaras Olimpiskajās spēlēs, tomēr mums vienmēr būs sava Olimpiāde.

Katru reizi pirms Olimpiādes vismaz pusgadu iepriekš mēs Latvijas izlasē un federācijas sēdēs runājam, cik ļoti nopietni mēs gatavosimies Olimpiādei. Tiek nozīmēts treneris, ar kuru gatavoties un kurš mūs pavadīs klātienē, plānotas 2-3 treniņnometnes. Tomēr realitātē parasti viss notiek savādāk, jo dzīve ievieš savas korekcijas. Iemesli tam ir dažādi, taču lielākais no tiem ir tas, ka gandrīz visa vīriešu izlase ir profesionāļi, kam ikdienā grūti rast vienotu laiku treniņnometņu organizēšanai. Iespējams, trūkst līdera, kas šo organizēšanas nastu ņemtu uz saviem pleciem vai izrautu profesionāļus no ikdienas spēļu ritma vismaz uz dažām dienām treniņnometnēm par labu.

Starp citu, nekā slikta, nosodāma vai pārmetoša te nav – tā kā mēs visi esam profesionāļi, tad gatavoties esam pieraduši paši, individuāli. Paši regulāri pie sevis strādājam, pētām variantus, sekojam līdzi notikumiem pasaulē, līdz ar to akūtas nepieciešamības pēc kaut kādas speciālas nometnes varbūt arī nemaz nav. Vismaz es kā izlases dalībnieks nejūtu. Iespējams, manas domas reiz mainīsies, un es pat ceru, ka tā. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es neaizdevos uz pāris dienu nometni pirms “Liepājas Rokādes”. Kā pēc tam uzzināju, iespējams, es pieļāvu kļūdu – nometne izvērtās ļoti laba ar reālu praktisku pielietojumu.

Man gan bija arī citi iemesli – neliels nogurums no šaha, tikko atgriezos no ceļojuma par Eiropu, līdz ar to bija grūti sevi piespiest ielekt analītiskajā darbā. Esmu pieradis ar sevi strādāt pats. Rezultāti tāpat bija lieliski – dalīts uzvarētāja gods gan Liepājas Rokādes superturnīrā, gan RTU Open. Starp citu, izlases treneris Ričagovs man ir atsūtījis visu informāciju, kas tika pētīta treniņnometnes laikā, un šobrīd es tam visam eju cauri, un meklēju praktisko pielietojumu. Te nu varu bilst, ka treneris tiešām godam pilda savus trenera pienākumus.

Ar Mihailu Ričagovu mums ir lieliska sadarbība. Man ļoti patīk viņa nopietnā attieksme pret darbu Olimpiādes laikā, kā arī regulāri viņš sūta ieteikumus, kur uzlabot spēli tikko redzētā partijā. Piemēram, RTU Open pēdējā kārtā es spēlēju ar Narodicki, un jau nākamajā dienā izlases treneris bija atsūtījis failu ar ieteikumiem, kur uzlabot spēli. Viņš seko līdzi visiem izlases dalībniekiem un jau plāno, ko darīt Olimpiādē.

Iepriekšējās Olimpiādes laikā mūsu sadarbība izvērtās aptuveni tā – katrs veic mājasdarbu, izanalizē, ko vēlētos spēlēt, Mihails varbūt kaut ko ierosina, kurš variants ir perspektīvāks, un tad ar konkrētiem jautājumiem, ja ir nepieciešama palīdzība, ejam pie viņa. Domāju, ka līdzīga sadarbība mums varētu būt arī šoreiz, un domāju, ka šeit viss ir profesionālā līmenī.

Par sagaidāmajiem rezultātiem Olimpiādē – ļoti grūti spriest. Pagājušajā Olimpiādē mēs skaļi tēmējām uz desmitnieku, realitātē nekas nesanāca. Domāju, ka nospēlējām labi un savā līmenī, bet problēma ir tāda, lai iekļūtu Top 10, visiem ir jālec augstāk par savām galvām. Ja visi izlases dalībnieki nospēlēs vismaz +10 reitinga līmenī, Top 10 būs. Ja nē, tad skatīsimies. Daudz kas ir atkarīgs no izlozes, mazām sakritībām un arī sportiskās veiksmes. Kā izdosies nospēlēt pēdējās kārtas – svarīgi ir uzrāpties augšgalā un beigās nepagurt.

Aleksejs ir mūsu līderis, līdz ar to lielā mērā mūsu rezultāti un noskaņojums būs atkarīgs no tā, kā spēle ies tieši viņam. Starp citu, Olimpiādēs viņš allaž ir spēlējis lieliski, vien pēdējā Eiropas komandu čempionātā Islandē viņam neizdevās absolūti nekas. Tādās situācijās svarīgi, lai kāds atbalsta komandu, un mums ir – Igors, pašreizējais Eiropas vicečempions. Lai gan ir acīmredzami, ka pēc Eiropas čempionāta viņam ir neliels sportiskās formas un emociju kritums (vāji aizvadīta Poikovsky superturnīra otrā puse, bāli rezultāti Liepājā), kam par pamatu, manuprāt, ir kaut kādas emocionālās paģiras pēc tik augsta lēciena Eiropas čempionātā. Tomēr esmu pārliecināts, ka Olimpiādē viss būs kārtībā. Igors ir īsts cīnītājs un  attieksmes ziņā pret darbu un vēlmi uzvarēt par katru cenu es no viņa daudz ko esmu mācījies. Viņš sevi grib pierādīt, un motivācijas šeit netrūks.

Par sevi ir ļoti grūti komentēt. Mani pēdējie rezultāti liecina, ka šobrīd es esmu ļoti labā sportiskajā formā, spēle iet viegli un atraisīti, varbūt arī tāpēc, ka veikmīgi biju saplānojis turnīru kalendāru, lai nav pārāk liela slodze. Ceru, ka mana veiksmīgā spēle turpināsies arī Baku, un jūtu, ka varu nospēlēt ļoti labi. Vismaz šī gada laikā man ir ievērojami augusi pārliecība, ka neuzvaramu pretinieku nav, līdz ar to tagad es izeju uzvarēt pretiniekus, pret kuriem agrāk varbūt bija liels respekts. Tagad gribu apspēlēt visus un parādīt, ka varu spēlēt pasaules Top 100 līmenī. Vai tiešām viss izdosies, es nezinu, bet darīšu visu, kas ir manos spēkos. Spēlēšu savu labāko spēli.

Ņikita un Vladimirs ir mūsu melnie zirdziņi, līdz ar to es esmu lielā neziņā, kā viņiem aizies spēle. Domāju, ka ļoti svarīgs būs starts – uzvara pašā sākumā pār kādu ļoti labu pretinieku varētu dot nepieciešamo pārliecību saviem spēkiem. Līdzīgi Ņikitam bija pagājušā gada Najdorfa memoriālā, kad uzvarot mani 2.kārtā, viņš sāka plosīt visus 2600 lielmeistarus pēc kārtas, līdz beigās varbūt pats sabijās no sava snieguma, un apstājās pie Igora barjeras. Es par to iedomājos, jo man bija līdzīgi, ja nemaldos, 2012.gada Eiropas čempionātā ātrajā šahā Varšavā. Toreiz no manas rokas pēc kārtas krita trīs 2700 līmeņa spēlētāji Vašjē Lagrāvs, Vojtašeks un Naidičs, ka spēlējot priekšpēdējā kārtā ar Ivančuku čempionāta vicelīdera godā un sirreālā sajūtā pašam jau sametās bail, cik vēl augstāk par savu galvu man izdosies uzlēkt. Ceru, ka Olimpiādē nevienam šādu psiholoģisku barjeru nebūs, un visi ir gatavi uzlēkt kaut līdz Mēnesim. Ņikitam šī ir debija izlasē, līdz ar to vēlēšanās sevi pierādīt ir milzīga, kamēr Vladimirs Olimpiādē spēlēs otro reizi.

Kopumā man ir tāda iekšēja laba sajūta, ka viss būs ļoti labi. Atmosfēra komandā ir lieliska. Jā, ļoti žēl, ka nevarējām paņemt līdzi arī Tomu, viņš būtu lielisks komandas papildinājums, bet sanāca tā, kā sanāca. Izskatās, ka Azerbaidžāna dara visu iespējamo, lai noorganizētu visu laiku labāko Olimpiādi – viņi šaham atvēl lielus naudas līdzekļus, viens no ģenerālsponsoriem ir naftas magnāts SOCAR. Līdz ar to ir visi apstākļi, lai nospēlētu ļoti labi. Emocijas, atbalsts no Latvijas – tas viss palīdzēs, lai varam lēkt augstu!

4 Responses

  1. Superraksts no Artura! Arī es drīz padalīšos par meiteņu izlases gatavošanos.

    • Paldies! Laiku pa laikam kaut ko uzrakstīšu – galvenais, lai nepaliek par sūro pienākumu (pieredze no blogu rakstīšanas) 🙂

  2. This Olympiad is like a bridge between past and future of chess. Let’s see if we’re strong enough at present. 🙂

    • Спасибо, Алексей, что присоединился!! Будем здесь писать на разных языках.

Leave a comment

Kaļķu ielā 1 – 417, Rīga, LV1050