Pārdomas par paveikto

Tagad, kad ir pagājušas vairākas dienas kopš atgriešanās no Pasaules šaha olimpiādes Baku un ir atvilkta elpa, varu mazliet atskatīties uz sasniegto. Pirms olimpiādes Latvijas Šaha federācija bija izvirzījusi abām komandām mērķi iekļūt labāko divdesmit komandu skaitā. Piebildīšu, ka vīriešu konkurencē piedalījās 180, bet sieviešu konkurencē – 140 valstu komandas, kas ir visu laiku rekords! Katrā komandā četri dalībnieki + 1 rezervists, tad komandu kapteiņi, treneri, delegācijas vadītāji, dažam labam vēl psihologi vai personīgie masieri – jūs varat iedomāties, kas tas ir par ļembastu, īsts cirks! Vairāki tūkstoši ar šahu saistītu cilvēku divas nedēļas zem viena jumta – olimpiāde tik tiešām ir īsti šaha svētki! Liela daļa valstu komandu uz to dodas kā tūristi – vienkārši atpūsties un izbaudīt gaisotni, ko gan nevarētu teikt par mums. Vīriešu komandai mērķi izdevās izpildīt – 17.vieta (augstākā vieta Latvijas vīriešu izlasei kopš 1998. gada), kamēr sievietēm beigās vien 44.vieta, kas gan īsti neatspoguļoja, kā viņas spēlēja. Ja viņām būtu izdevies pēdējā kārtā pieveikt nomināli krietni vājāko Ekvadoru, provizoriski viņas ierindotos 18. vietā. Bet ir tā kā ir.

Atskatoties uz turnīru, es domāju, ka mums noteikti ir ar ko lepoties. Baku olimpiādē tika pārspētas tādas Top 10 līmeņa valstis ar bagātām šaha tradīcijām kā Ungārija un Nīderlande (pēdējiem revanšējoties par bezzobaino zaudējumu pērn Reikjavīkā), uzvaras pār tādām labām komandām kā Zviedrija, Kazahstāna un Čīle, neizšķirts ar pārsteidzošo Slovēniju un pavisam minimāls zaudējums mājiniekiem Azerbaidžānai, kas lika tik lielas cerības uz šo olimpiādi un cerēja izcīnīt medaļas. Beigās viņi palika vien 12.vietā, iegūstot tikpat daudz punktu cik mēs. Es domāju, ka savā ziņā nozīmīgs ir sniegums Reikjavīkā, kad pēc neveiksmīga starta mēs izcīnījām četras uzvaras pēc kārtas un bijām tuvu uzvarai, spēlējot pret Azerbaidžānu, taču pietrūka pulveris kam vairāk. Baku olimpiādē, gatavojoties cīņai ar visām komandām, tajā skaitā arī Azerbaidžānu, mēs prātā paturējām tikai vienu vārdu – uzvarēt. Nekādu respektu pret autoritātēm – jebkuru citu rezultātu es katru reizi uztvēru kā lielu neveiksmi.

Tīri individuāli mums gandrīz izdevās tas, par ko es teicu pirms turnīra – ja ikviens no Latvijas izlases pie sava galdiņa nopelnīs + 10 reitingam, Top 10 būs, ja nē, tad skatīsimies. Pēc lēna starta beigās labi ieskrējās Aleksejs, Igors, kā jau plānots, plosījās pie 2. galdiņa, man labi veicās pie 3. galdiņa, un arī 4. galdiņš darīja kaut ko vairāk par „vienkārši turēšanos”. Diemžēl beigās atkal nogurums ņēma virsroku. Ņemot vērā turnīra, norisi, ne es, ne Aleksejs un arī ne Igors neredzējām nevienu brīdi, kad varētu tikt pie ļoti nepieciešamā pārtraukuma. Uzskatījām par savu pienākumu spēlēt visas partijas pēc kārtas, ar domu, ka atpūtīsimies mājās. Ja sākumā un turnīra vidusdaļā tas attaisnojās un viss lieliski izdevās, tad beigās tomēr pietrūka šīs enerģijas, vismaz man noteikti. 9. kārtā ar Slovēniju sanāca ļoti muļķīga situācija – man neizdevās uzvarēt tehniski uzvarētu partiju, rezultātā – tikai neizšķirts. Tad tādā nelielā emocionālā kritumā nākamajā kārtā bezcerīgs zaudējums Kanādai, un tad jau Top 20 bija maksimums, par ko varējām cīnīties. Eh, ja vien es būtu atradis uzvarošo plānu torņu galotnē, tad kas to lai zina, kā viss būtu iegrozījies. Bet kā būtu, ja būtu... Varbūt tikpat labi mēs būtu 10. kārtā pretī dabūjuši kādu no superkomandām Krieviju vai ASV un, iespējams, saņēmuši pērienu pēc pilnas programmas. Iespējams, arī nē. Viss notika tā, kā tam, acīmredzot, bija jānotiek, taču izšķirošajās kārtās varēja mazliet vairāk veikties. Kā saka Igors – veicās tam, kam veicās.

Smieklīgi, bet beigās es biju vienīgais no komandas ar mīnusa rezultātu – reitings – 4 punkti, taču sev neko nevaru pārmest, un domāju, ka spēlēju labi. Es pēdējās divās partijās atdevu vismaz 10 reitinga punktus un mačā pret Slovēniju diemžēl iegāzu komandu, nepaņemot pelnītu uzvaru – jau minētā partija ar Slovēnijas lielmeistaru uzvaras gadījumā man dotu +7 reitinga punktus, un tad jau pie cita garastāvokļa spēlētu arī 10. un droši vien arī 11. kārtu. Savukārt jau nākamajā kārtā pret Kanādu es savā partijā neveiksmīgi nospēlēju atklātni, vajadzēja samierināties ar neizšķirtu. Taču redzēju, ka komanda kopvērtējumā iet uz zaudējuma pusi un ar Zh4-g3-Lxf6 manevru riskēju, par ko tiku pelnīti sodīts. Zaudējums ar 1.5 pret 2.5 vai 1 pret 3 tiešām neko nemainīja, ja nu vienīgi manu reitingu. Es katrā mačā kā pirmo vienmēr izvirzīju komandas rezultātu, un domāju, ka komandu turnīros savādāk nemaz arī nedrīkst būt.

Finišējām 17. vietā, kas ir labs rezultāts, mērķis ir izpildīts. Protams, ir mazliet grūti priecāties par vietu labāko divdesmitniekā, kad pirms tam labu brīdi mēs gozējāmies Top 10, pie 2. galdiņa uzveicām Nīderlandi un bijām viens no lielākajiem turnīra pārsteigumu autoriem sacensību vidusdaļā. Taču rezultāts ir objektīvs. Man noteikti ir nostiprinājusies pārliecība, ka varam uzvarēt ikvienu komandu, un ir arī skaidrs pie kā jāstrādā. Tieši olimpiādes laikā izkristalizējās vairākas atklātnes kļūdas, kuras ir jālabo, tika izskatīti daudzi citi interesanti varianti, un ieguldītais darbs noteikti atmaksāsies, jo tieši sacensību pirmo pusi mēs partijām vidēji gatavojāmies aptuveni 4 stundas dienā, līdz otrajā pusē es paguru un tādu traku tempu vairs nevarēju izturēt, it īpaši tāpēc, ka brīvdienu nebija. Meistarības paaugstināšanai olimpiāde vienmēr ir bijusi izcila vieta, kur to darīt!

Lai pavisam reāli pretendētu uz vietu desmitniekā jau nākamajā olimpiādē, kas norisināsies pēc diviem gadiem, Tomam un Ņikitam smagi jāstrādās, lai izcīnītu savus lielmeistara titulus un komanda spēka vai vismaz reitinga ziņā būs daudz vienmērīgāka. Tad arī varētu būt vieglāk sadalīt partiju slodzi starp spēlētājiem, un ar mierīgu sirdi no spēles pagurušie varētu izlaist maču pret kādu ļoti spēcīgu komandu, nepārmetot sev, ka komandai pietrūka tieši manis, kā rezultātā netika izcīnīta uzvara.

Pārsteidzoši, bet pirms olimpiādes, ņemot vērā komandas dalībnieku spēles stila īpatnības, mēs pavisam nopietni apsvērām domu mainīt spēlētāju kārtību pie galdiņiem – es pie 2. galdiņa, Igors pie trešā (bija arī vēl trakākas idejas). Arī vairāki mūsu pretinieki savus lielākos punktu guvējus jeb buldozerus (regulāros golu sitējus) bija likuši tieši pie 1. un 3. galdiņa, kamēr pie 2. galdiņa sēdēja Mr. Solīdais. Piemēram, Ungārija ar Berkešu, Nīderlande ar Lamī, Kazahstāna ar Utegaļījevu. Mūsu gadījumā es būtu tas solīdais spēlētājs, kurš ar melniem turas un, kad vajag, - ar baltiem izšauj, rezultāts +2 rajonā, kamēr Igors visus ēd bez sāls pie trešā galdiņa. Mēs abi bijām par. Tomēr mūsu ierosinājums saskārās ar negaidītu pretestību, kā rezultātā mēs palikām pie ierastās taktikas – visi pēc reitinga. Taču es joprojām esmu pārliecināts, ka tā bija lieliska ideja un šīs idejas realizācija varēja nodrošināt vēl vairāk nekā sasniedzām. Varbūt ko mainīsim Batumi 2018. gadā?

Baku olimpiāde paliks atmiņā kā viena no visu laiku labākajām šaha olimpiādēm, un paši organizatori nemaz arī neslēpa, ka tāds bija viņu mērķis. Ļoti augsts organizatoriskais līmenis, un manī jau atkal nostiprinās pārliecība, ka Eiropas vecās valstis olimpiādi šādā līmenī nekad nespēs noorganizēt. Tieši organizatoriskā līmenī tās visas bija lielāka vai mazāka vilšanās, ieskaitot Tromso 2014. gadā. 2018. gada olimpiādi plānots organizēt Batumi, Gruzijā, kur šahu ciena un mīl, līdz ar to varam sagaidīt kaut ko līdzīgu, un domāju, ka gruzīni noteikti pacentīsies augsti uzstādīto latiņu pārspēt. Tad 2020. gadā atgriešanās Hantimansijskā, Krievijā, un pēc tam – kas to lai zina. Bet vienu zinu droši – vieta top 10 mums būs!

No Comments Yet.

Leave a comment

Kaļķu ielā 1 – 417, Rīga, LV1050