Atskats uz Baku olimpiādi

Ir pagājis mēnesis kopš Latvijas izlašu atgriešanās no šaha olimpiādes Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Tas ir tieši tāds laika sprīdis, pēc kura var ar nedaudz vēsu galvu atskatīties atpakaļ gan uz pasākumu kā tādu, gan uz mūsu komandas rezultātiem. Olimpiāde Baku bija mana 9.olimpiāde Latvijas izlases sastāvā. Laiks skrien ātri un šķiet pavisam nesen vēl startēju olimpiādē Kalmikijā tālajā 1998.gadā.

Olimpiāde Baku, manuprāt, bija organizēta ļoti augstā līmenī. Sadzīves apstākļi bija nodrošināti lieliski. Mūsu komanda tika izmitināta un ēdināta pirmklasīgajā Hilton viesnīcā. Spēļu vieta – Baku Kristāla zāle - bija ideāli piemērota smagām un garām cīņām. Nebija nekādu tipisko mīnusu, par kuriem reizēm ir neapmierināti šahisti. Salīdzinājumam jāmin, ka pagājušā olimpiādē Tromso spēles norisinājās noliktavai paredzētās telpās, kurā bija mūžīgi caurvēji. Savukārt, iepriekšējā olimpiādē Stambulā ievērojams skaits šahistu (diemžēl arī es) saindējās ar ēdienu, kas būtiski ietekmēja rezultātus. Transportēšana un pārējie papildus servisi arī bija labā līmenī, līdz ar to es šo uzskatu par vislabākajā līmenī noorganizēto olimpiādi savā pieredzē.

Ir daudzi šahisti, kas protestēja pret ļoti stingrajām drošības prasībām, kā visinteresantāko piemēru minot, ka spēlētājiem pirms došanās uz labierīcībām bija jāpiesakās pie mača tiesneša. Jā, arī man šāda norma likās nedaudz mulsinoša un robežojās ar cilvēktiesību pārkāpumu, tomēr ir jāņem vērā, ka drošības un krāpšanās novēršanas pasākumu ieviešana mūsdienās ir ļoti loģiska un pamatota ar esošo situāciju. Ņemot vērā, ka diemžēl ir spēlētāji, kas mēģina iegūt punktus ar negodīgiem līdzekļiem un šie līdzekļi mūsdienās ir attīstījušies ļoti augstā līmenī, tad arī pretpasākumi tiek ieviesti arvien vairāk. Man kā godīgas spēles cienītājai tie var šķist pārmērīgi, tomēr, ja tie ir efektīvi cīņā ar negodīgajiem, tad es pret tiem neiebilstu.

Apkopojot iepriekš minēto, organizācija bija tieši tādā līmenī, lai ļautu šahistiem pilnvērtīgi izbaudīt olimpiādi un sasniegt augstvērtīgu rezultātu.

Skatoties uz savu un komandas sniegumu, mani pārņem dažādas pārdomas. Sākšu ar individuālo vērtējumu, kas ir vieglāk. Nospēlēju 10 partijas (turklāt 7 ar melnajiem) un ieguvu 7,5 punktus. Pēc 7 kārtām man bija 6 punkti un šajā brīdī pieļāvu kļūdu – sāku psiholoģiski just, ka varu atkārtot Hantimansijskas olimpiādes sniegumu un iet uz medaļu. Faktiski to arī uzskatu par galveno iemeslu, kādēļ nākamajā partijā iekšējas spriedzes dēļ piekāpos Meksikas šahistei. Teorētiski pie vainas varēja būt arī nogurums, taču ņemot vērā, ka turnīra pēdējā partijā, kurā vairs nebija nekādu izredžu uz medaļu, es vieglā cīņā pārspēju savu pretinieci, šoreiz nogurums nebija noteicošais aspekts. Tomēr ņemot vērā ELO reitinga pieaugumu par 42 punktiem, kopumā ar rezultātu esmu ļoti apmierināta un esmu gatava palīdzēt komandai arī turpmāk.

Tālāk jau par galveno – komandas rezultātu. Pirmkārt, saku lielu paldies visām savā komandas biedrenēm par lielisko komandas garu un saliedētību. Paldies trenerim Aloīzam Kveinim, kurš nekad neļauj aizmirst par paškritiku un vienmēr ir gatavs dalīties ar savām visnotaļ apjomīgajām zināšanām, lai uzlabotu gan teorētiskās zināšanas, gan stratēģisko izpratni. Un paldies visiem lieliskajiem mūsu komandas atbalstītājiem un faniem! Pašlaik mans mērķis nav iejusties trenera lomā, tādēļ neanalizēšu individuāli pārējo komandas biedreņu individuālos sasniegumus. Kopumā iegūtā 44.vieta protams mani apbēdina, jo tā ir zemākā vieta no visām manis pārstāvētajām olimpiādēm. Tomēr ir jūtams, ka mūsu komandai ir liels potenciāls un kopvērtējumā iegūtā vieta nekādā gadījumā neparāda mūsu spējas. Mēs ļoti sīvi spējam cīnīties pat ar top komandām, ko vislabāk pierāda rezutāts 1,5 pret 2,5 ar Ķīnas komandu. Turklāt visu turnīru nocīnījāmies “pa augšu”, atrodoties nedaudz virs vai zem 10.galdiņa. Pēc 9.kārtas ierindojāmies augstajā 14.vietā. Pēdējās 2 kārtās mēs šo uzlikto tempu nenoturējām un ar 1,5 pret 2,5 piekāpāmies par mums vājākām komandām – Austrijai un Ekvadorai, kas bija iemesls kopvērtējumā iegūtajai vieta. Uz jautājumu – kas notika – man nav viennozīmīgas atbildes, jo tas ir dažādu apstākļu kopums. Viens no iemesliem bija vienkārši nogurums, kurš uzkrājās turnīra garumā. Jāņem vērā, ka visa mūsu komanda ir pieskaitāma amatieriem, jo mēs visas ikdienā veicam pilnīgi citus darbus, kā rezultātā šaham tiek veltīts maz laika. Lielākā daļa no top komandām ir profesionālas šahistes, kas savu dzīvi ir veltījušas šaham. Latvijā diemžēl šaham nav tik liels atbalsts, lai varētu atļauties tādu greznību kā kļūt par profesionālu šahisti. Līdz ar to vairākas mūsu komandas dalībnieces vēl pat izbraukšanas dienā strādāja pilnu darba dienu un tad ar somām pa galvu pa kaklu centās noķert lidmašīnu. Labā ziņa – lidmašīnu noķērām. Sliktā ziņa – nebija iespējas pirms tik svarīga pasākuma pienācīgi atpūsties un noskaņoties olimpiādei, kā to dara profesionālās komandas. Līdzīgi arī mēs pēc atbraukšanas katra ierāvāmies darba virpuļos un nebija pat iespējas pēc olimpiādes sanākt visām kopā ar treneri, lai izdarītu secinājumus par nākotni.

Otrs iemesls, par kuru es runāju jau vismaz gadus 10, ir spēcīgu jauno šahistu trūkums Latvijā. Reizēm esmu dzirdējusi uz sevi un citām komandas biedrenēm vērstus pārmetumus, ka mēs “nelaižam” jaunās šahistes uz olimpiādi, jo pašas gribam braukt un izklaidēties. Pirmkārt, ja olimpiādi kāds uzskata par izklaidi, tad ir secināms, ka olimpiādē šis cilvēks nekad nav bijis. Olimpiādi vienmēr uzskatu par smagu darbu. Parasti pēc olimpiādes esmu atdevusi tik daudz spēku, ka vismaz kādu nedēļu nespēju pilnvērtīgi darīt citas lietas, un esmu arī kārtīgi saslimusi pēc atsevišķām olimpiādēm (no Stambulas atgriezos ar vēdera vīrusu un 39 grādu temperatūru). Jauka izklaide, vai ne? Tādēļ ļoti gribētu cerēt, ka turpmākajās olimpiādēs Latvijas izlasi papildinās talantīga jaunā paaudze, kas ir gatava cīnīties un iegūt labus rezultātus.

Ilze Bērziņa

No Comments Yet.

Leave a comment

Kaļķu ielā 1 – 417, Rīga, LV1050